Slow Down to Speed Up logoSlow Down to Speed Up
← Uz sākumuAkadēmiskā runa

Kas īsti ir drosme, un vai drosmi varam attīstīt?

Kas īsti ir drosme, un vai drosmi varam attīstīt? Gatavojot akadēmisko runu S!K! Daugaviete 105. gadadienas svinīgajam aktam, atbildes meklēju filozofu darbos, Daugavietes vēsturē un cilvēku dzīvesstāstos. Šie meklējumi rosināja pārdomāt ne tikai to, kā rīkojamies par spīti bailēm, bet arī to, kā labā uzdrošināmies. Arī to, kā drosme izpaužas ikdienā - saglabājot svarīgo, vairojot labo un iedrošinot citam citu.

Aicinu Tevi izlasīt šo runu un padomāt, ko drosme nozīmē Tavā dzīvē.


Cienījamais prezidij, viesi, māsas!

Iztēlosimies! Ir 1921. gada rudens. Kādu dienu trīs jaunas studentes - Lilija Frīdenberga, Irma Blūme un Anna Krebss - dodas pie profesora Voldemāra Maldoņa, lai lūgtu atbalstu iecerei, kas sabiedrībai ir tikpat jauna un sveša kā viņas pašas: dibināt latviešu studenšu korporāciju. Vēlāk Anna Krebss atcerēsies: „Bijām nosalušas un ļoti uztrauktas, bet sirmais profesors saņēma mūs ar tik mīļu smaidu, ka uzreiz kļuva silti un labi“ (Goldmane u. c., 1966, 12. lpp.). Viņas varēja bez kautrēšanās izstāstīt, kāpēc atnākušas, un aizgāja no profesora „iedrošinātas un laimīgas“ (Goldmane u. c., 1966, 12. lpp.).

Lielākā daļa dibinātāju ir lauku meitenes, kas atbraukušas studēt uz Rīgu. Viņas saprot, ka ceļā gaidīs pārpratumi un šķēršļi. Tāpēc viņas meklē cilvēkus, kurus sabiedrība ciena un kuru atbalsts palīdzēs viņu iecerei tikt uztvertai nopietni. Viņas dodas arī pie latvietēm, kuras jau ieguvušas akadēmisku izglītību. Ārste Zelma Cēsniece-Freidenfelde un viņas draudzene, ārste Olga Rode-Dzelzkalēja, savulaik studējušas Maskavā. Kādreiz arī viņas pašas sapņoja par latviešu studenšu korporāciju. Tāpēc jaunās studentes viņas uzņem ar lielu sirsnību: tas, par ko viņas reiz sapņoja, tagad sāk piepildīties (Goldmane u. c., 1966, 12. lpp.). Tad tās pašas trīs studentes - Lilija, Irma un Anna - dodas pie rakstnieces Annas Brigaderes. Viņa meitenes sagaida baltā villainē ietinusies. Kad viņas izstāsta, kāpēc atnākušas, rakstnieces nopietnajā sejā „atmirdzēja silts, silts smaids“ (Goldmane u. c., 1966, 12. lpp.). Brigadere apsola būt ar viņām kopā, cik bieži vien iespējams. Viņa atklāti stāsta, cik daudz pūļu prasa viņas pašas darbs, un, kā atceras Anna Krebss, „uzmudināja arī mūs nebaidīties no grūtībām“ (Goldmane u. c., 1966, 12. lpp.). Vēlāk Brigadere Daugavietei uzrakstīs arī Karoga dziesmu.

Tad pienāk 6. novembris, svētdiena. Lekciju nav, diena ir auksta un nemīlīga. Uz melnā dēļa izlikts uzaicinājums visām studentēm, kuras vēlas dibināt korporāciju, pulcēties Latvijas Universitātes vecajā ēkā Raiņa bulvārī 19, Teoloģijas fakultātes 6. auditorijā. Atnāk deviņpadsmit studentes no dažādām fakultātēm. Atnāk arī ziņkārīgie, kuri nežēlo zobgalības, jo sieviete universitātes solā tolaik vēl ir retums, un ne visi uzskata, ka viņai tur ir vieta. Un tomēr tajā dienā viņas nodibina Daugavieti - pirmo studenšu korporāciju un sabiedrisko organizāciju Latvijā, kuras biedres ir tikai sievietes (Goldmane u. c., 1966, 13. lpp.; Feldentāle, 2025; S!K! Daugaviete, b. g.-d).

Lasot šīs atmiņas, varu iztēloties viņu satraukumu un to, kā atbalstošas sarunas palīdzēja justies drošāk. Man šajā stāstā drosme atklājas kā ceļš, ko ejam soli pa solim.

Kopš tās svētdienas ir pagājuši 105 gadi. Šajos gados Daugaviete piedzīvoja gan brīvu Latviju, gan okupāciju, gan trimdu, gan atgriešanos mājās. Un katrā no šiem laikiem daugavietēm vajadzēja drosmi. Tāpēc šodien, mūsu 105. gadadienā, es aicinu jūs kopā padomāt: kas tad īsti ir drosme?

Vārdnīcā „Tēzaurs“ teikts, ka drosme ir rakstura īpašība (Tēzaurs, b. g.). Taču rakstura īpašība vēl nenozīmē kaut ko iedzimtu un nemainīgu. Atcerieties uz mirkli kādu savas dzīves brīdi, kad rīkojāties drosmīgi. Kā jūs jutāties? Vai toreiz jums nebija bail? Vai drosmīgs ir tas, kurš nebaidās? Vai tas, kurš baidās, bet tomēr dara to, kas jādara? Un vai drosmi var iemācīties?

Par drosmi cilvēki domā kopš senseniem laikiem. Šodien aplūkosim divus savstarpēji saistītus skatījumus. Drosmi var saprast kā tikumu - ar apzinātu izvēli saistītu, noturīgu rakstura ievirzi. To var aplūkot arī caur prasmēm, kuras iespējams attīstīt. Viens skatījums jautā, kādu cilvēku veido mūsu izvēles, otrs - ko varam mācīties, lai drosmīgi rīkotos. Šie skatījumi neizslēdz viens otru. Sāksim ar senajiem grieķiem.

Viena no vecākajām sarunām par drosmi, kas nonākusi līdz mums, ir Platona dialogs „Lahēts“. Tajā sarunājas Sokrāts un divi atēniešu karavadoņi - Lahēts un Nīkijs. Abi ir pieredzējuši karavīri, kas drosmi pazīst no kaujas lauka. Un tomēr, kad Sokrāts jautā, kas ir drosme, arī viņiem nav gatavas atbildes.

Lahēts dod pirmo skaidrojumu: „Ja kāds nelokāmi paliek ierindā un atvaira ienaidniekus, un nemetas bēgt, tad vari būt pārliecināts, ka tas ir drošsirdīgs vīrs“ (Platons, 2007, 190e).

Lahētam drosme ir kaujas laukā. Daugavietes dibinātājām kaujas lauks bija universitātes auditorija, un ierindā tajā svētdienā stāvēja deviņpadsmit studentes. Viņas nemetās bēgt. Lahēts droši vien teiktu: tā ir drosme.

Taču Sokrāts vēlas uz drosmi paskatīties plašāk. Viņš grib saprast drosmi, kas vajadzīga ne tikai karā, bet arī ikdienā.

Tad Lahēts piedāvā citu skaidrojumu: „Man šķiet, ka tā ir zināma dvēseles nelokāmība, ja mums jānosaka drošsirdības būtība kopumā“ (Platons, 2007, 192b).

Un ko Sokrāts? Viņš jautā pretī: vai katra nelokāmība ir drosme? Nelokāmība, ko vada prāts, ir laba, bet nelokāmība bez prāta ir „postīga un kaitīga“, un to par drosmi saukt nevar, jo „drošsirdība ir kas skaists“ (Platons, 2007, 192c–d).

Saruna turpinās, un otrs karavadonis Nīkijs piedāvā trešo skaidrojumu. Drošsirdība, viņaprāt, ir zināšana „par to, no kā jābaidās un no kā nav jābaidās karā un visos pārējos apstākļos“ (Platons, 2007, 194e–195a).

Nīkijs drosmi saista ar zināšanu. Taču šī zināšana nav vienkārši praktiska iemaņa: sarunā tā aizved pie jautājuma par labo un ļauno. Ja tā aptver labo un ļauno ne tikai nākotnē, bet visos laikos, tad tā šķiet aptveram visu tikumu, nevis tikai drosmi kā vienu tā daļu. Tādēļ arī šī definīcija sarunā netiek pieņemta (Platons, 2007, 199b–e).

Lahēts drosmi meklē tajā, kāds cilvēks ir, bet Nīkijs - tajā, ko cilvēks zina. Sokrāts nepiekrīt ne vienam, ne otram, un sarunas biedri atbildi tā arī neatrod. Taču abas atbildes - tikums un prasme - paliek, un pie tām atgriežas daudzi, kas par drosmi domājuši pēc viņiem. Vispirms ieklausīsimies tajos, kuri drosmi sauc par tikumu.

Viens no viņiem ir Aristotelis. Viņš saka, ka tikums un prasme ir līdzīgi, jo abus iegūst darot. Par celtnieku kļūst, ceļot, par drosmīgu - rīkojoties drosmīgi (Aristotelis, 1985, 47. lpp.). Tāpēc no malas ne vienmēr var pateikt, vai cilvēks ir drosmīgs pēc dabas vai arī to ir iemācījies.

Bet ir arī atšķirība. Prasmē svarīgs ir rezultāts: labs galdnieks paliek labs galdnieks neatkarīgi no tā, kāpēc viņš strādā. Ar tikumu ir citādi. Rīcība ir tikumiska tikai tad, ja cilvēks zina, ko dara, ja viņš to izvēlas apzināti un pašas rīcības dēļ un ja viņš savā rīcībā ir stingrs un nelokāms (Aristotelis, 1985, 51. lpp.). Prasmei pietiek ar zināšanām, bet tikumam vajag arī izvēli un raksturu.

Citiem vārdiem: prasme raksturo to, ko protam izdarīt, bet tikums - arī to, kā un kāpēc izvēlamies rīkoties.

Tikumam vajag arī mērķi. „Skaista mērķa dēļ drošsirdīgais iztur arī bailes,“ raksta Aristotelis, „jo skaistais taču ir tikumības mērķis“ (Aristotelis, 1985, 71. lpp.).

Drosmīgs cilvēks bailes pazīst. Drosme nav tas, ka mēs nebaidāmies, bet tas, ka rīkojamies pareizi arī tad, kad baidāmies. Aristotelis to saista ar izturību: „Par drosmīgu drīzāk var saukt to, kurš bailēs saglabā mieru un rīkojas tā, kā vajag, nevis to, kurš ievēro mēru pašpaļāvībā. Paciest un izturēt nepatīkamo un to, kas rada ciešanas, ir raksturīgi drosmīgajam“ (Aristotelis, 1985, 75. lpp.).

Tieši tādas bija Daugavietes dibinātājas: viņas baidījās, bet viņām bija mērķis, un viņas izvēlējās rīkoties. Aristotelis teiktu: tā ir drosme.

Viduslaikos Akvīnas Toms turpina Aristoteļa domu par izturību. Vācu filozofs Jozefs Pīpers, kurš pētīja Akvīnas Toma darbus, viņa domu skaidro tā: drosmes būtība ir drīzāk izturēt nekā uzbrukt. Un izturēt nenozīmē neko nedarīt. Tā ir „spēcīga dvēseles darbība, proti, enerģiska labā satveršana un turēšanās pie tā“ (Pieper, 1966, „Fortitude“, 3. nod.). Akvīnas Toms, atsaukdamies uz Lūkas evaņģēliju, to pasaka vienā teikumā: „Pacietībā cilvēks ir savas dvēseles saimnieks“ (Akvīnas Toms, kā citēts Pieper, 1966, „Fortitude“, 3. nod.). To katrs no mums pazīst no savas dzīves: kopt slimu tuvinieku, audzināt bērnus, gadiem ilgi strādāt pie tā, kam ticam. Varbūt tāpēc ikdienas pacietība prasa ne mazāk drosmes nekā liels varoņdarbs.

To pašu saka mūsu devīze „Patientia vincit omnia!“ - pacietība uzvar visu. Pacietība nav gaidīšana, rokas klēpī saliekot, bet spēja izturēt un neatkāpties.

Daugavietes vēsturē bija laiks, kad šī devīze bija jāpiepilda ik dienu. 1940. gada 13. jūlijā padomju vara korporāciju slēdza. Bet Latvijā palikušās daugavietes turpināja satikties slepeni. Citiem tās izskatījās pēc dzimšanas dienu svinībām, bet viņām tie bija Daugavietes vakari. Un katru gadu 7. novembrī, dienu pēc dibināšanas dienas, viņas sanāca kopā Oktobra svētku aizsegā. Vairāk nekā četrdesmit gadus viņas Daugavietes dzimšanas dienu svinēja dienu vēlāk, jo pulcēties īstajā dienā bija pārāk bīstami. Kad kāda no viņām aizgāja mūžībā, daugavietes viņu parasti pavadīja ar ziediem violetā, zaļā un zelta krāsā - Daugavietes krāsās. Citi bērēs redzēja tikai skaistus ziedus. Viņas zināja, ko tie nozīmē. Un tā gadu desmitiem, līdz pat 1989. gadam (Feldentāle, 2025; S!K! Daugaviete, b. g.-a, b. g.-c).

Tā dzīvot nozīmē dzīvot ar bailēm un tomēr tām nepadoties. Tieši par šādu drosmi raksta teologs un filozofs Pauls Tillihs. Grāmatā „The Courage to Be“ (latv. „Drosme būt“) viņš saka: „Drosme nenovērš trauksmi. […] Drosme ir pašapliecināšanās ‘par spīti’, proti, par spīti nebūtībai“ (Tillich, 1952, 66. lpp.). Tillihs runā par eksistenciālu trauksmi - bailēm no nāves, no dzīves bezjēdzības un no vainas (Tillich, 1952, 40.–54. lpp.). No tām cilvēks nekad neatbrīvosies, bet viņš var dzīvot un rīkoties tām par spīti.

Arī Daugavietes vēsturē ir šāds „par spīti“. Mūsu vapeņa oriģinālu filistre Ida Leja visus padomju gadus glabāja malkas šķūnītī zem malkas. Viņa nezināja, vai pienāks diena, kad to varēs izcelt gaismā. Viņa glabāja tik un tā - par spīti nenoteiktībai un par spīti nezināšanai. Un 1989. gada rudenī, kad Daugaviete atjaunojās, tāda diena pienāca. Tillihs to nosauktu par drosmi būt.

Šādu klusu drosmi reti kurš pamana. Un tomēr tieši uz tās balstās viss pārējais. Amerikāņu psihologs Rollo Mejs pat saka, ka bez drosmes nevar pastāvēt neviens cits tikums. Mejs drosmi salīdzina ar sirdi. Kā sirds dzen asinis pa visu ķermeni, tā drosme dod spēku visiem pārējiem tikumiem. Bez drosmes, raksta Mejs, mīlestība izbālē līdz atkarībai, bet uzticība kļūst par pielāgošanos (May, 1975/1994, 1. nod.).

Bet, ja drosme ir tik svarīga, vai tā cilvēkam ir dota no dzimšanas? Kanādas filozofs Duglass Voltons, kas drosmi pētījis īpaši rūpīgi, atbild: nē. Viņam drosmē satiekas prasme un saprāts (Walton, 1986, 9. lpp.).

Un viņš brīdina: „Man šķiet svarīgi izvairīties no domas, ka pastāv kāda netverama „drosmes“ īpašība, kas dažiem no mums ir un citiem nav, un ka bez tās drosmīgi rīkoties nav iespējams. Šī doma man šķiet ļoti bīstama“ (Walton, 1986, 218. lpp.).

Kāpēc bīstama? Jo tā ir ērta. Ja drosme ir iedzimta, tad tas, kuram tās nav, var mierīgi palikt sēžot un teikt: es tāds esmu piedzimis. Voltona brīdinājums aicina nevērtēt drosmīgas rīcības iespēju pēc pieņēmuma par kādu noslēpumainu īpašību, kuras cilvēkam it kā trūkst. Tas atstāj vietu mācīšanās iespējai un atbildībai par savu izvēli.

Arī franču filozofs Žans Pols Sartrs neļauj aizbildināties ar raksturu. Viņš raksta, ka „gļēvulis pats padara sevi gļēvu, varonis pats padara sevi varonīgu“ (Sartre, 1946/1989). Un gļēvulis vienmēr var gļēvumu atmest, jo raksturs nav dots uz mūžu - mēs to veidojam ar savām izvēlēm.

Tātad drosme, visticamāk, nav iedzimta, taču to nevar arī apgūt tikai no grāmatām - tā rodas darot. Tā bija ar dibinātājām: viņām bija bail, bet viņas tomēr aizgāja pie profesora. Tā bija ar daugavietēm padomju gados: katru 7. novembri viņas tomēr sanāca kopā. Drosme rodas ejot, uzdrošinoties, izdarot.

Bet, ja drosme rodas darot, vai to var vingrināt kā jebkuru citu prasmi? Tā nonākam pie drosmes attīstīšanas praktiskās puses. Daudzi mūsdienu pētnieki saka: jā, drosmi var iemācīties.

Amhersta koledžas psiholoģijas profesore Katrīna Sandersone min labu piemēru - pētījumu ar sākumskolas bērniem. Divas bērnu grupas mācījās, kāpēc nedrīkst aizvainot citus. Vienai grupai pastāstīja, kā citi bērni ir iebilduši pret aizvainojošām piezīmēm. Otra grupa pati vingrinājās, ko tādā brīdī teikt. Vēlāk, kad kāds bērns pateica aizvainojošu piezīmi, iebilda divdesmit no simta bērnu, kas bija vingrinājušies. Bērni, kuri stāstus tikai klausījās, iebilda tikai divos gadījumos no simta. Desmit reizes mazāk (Lamb u. c., 2009; Sanderson, 2020, 10. nod.). Bērniem palīdzēja nevis tas, ko viņi zināja, bet tas, ko viņi bija darījuši. Tieši to teica Aristotelis: drosmīgs kļūst, rīkojoties drosmīgi.

Amerikāņu pētniece Brenē Brauna, pētot vadītājus un organizācijas, nonākusi pie līdzīga secinājuma. Viņa savā drosmīgas līderības modelī uzsver attīstāmas prasmes. Grāmatā „Dare to Lead“ (latv. „Uzdrīksties vadīt“) viņa raksta: „Mūsu pētījums noveda pie ļoti skaidra, ļoti cerīga atklājuma: drosme ir četru prasmju kopums, ko var iemācīt, novērot un izmērīt“ (Brown, 2018, Ievads). Šīs četras prasmes ir: uzdrīkstēties būt ievainojamam, dzīvot saskaņā ar savām vērtībām, veidot uzticību un piecelties pēc kritiena. Brauna stāsta, ka jautājusi simtiem cilvēku, un neviens nav varējis nosaukt drosmīgu rīcību, kurā nebūtu ievainojamības (Brown, 2018, 1. daļa). Par ceturto prasmi - piecelties pēc kritiena - Brauna raksta: ja neprotam piecelties pēc neveiksmes, varam sākt izvairīties no riska vispār (Brown, 2018, 4. daļa).

Arī Daugavietes dibinātājas apguva tieši šīs prasmes. Ejot pie svešiem, cienītiem cilvēkiem ar neparastu ieceri, viņas uzdrīkstējās būt ievainojamas. Pēc 6. novembra viņām nācās dzirdēt nesaudzīgas piezīmes, un presē parādījās pret jauno korporāciju vērsti raksti (Goldmane u. c., 1966, 14. lpp.). Viņām bija jāpieceļas pēc kritikas un jāiemanto sabiedrības uzticība. Neviena no viņām to neprata no dzimšanas. Dibinātāja Silvija Grīnupe vēlāk atcerējās: „Bijām visas jaunas un nepieredzējušas […]. Galvenais - mums bija griba sevi veidot un audzināt, un tamdēļ mācījāmies viena no otras un palīdzējām viena otrai, kur un kā vien varēdamas“ (Goldmane u. c., 1966, 14. lpp.).

Tātad drosmei ir daudz kopīga ar prasmi. To var vingrināt, un, ja zinām, kā rīkoties, mēs retāk apjūkam. Bet vai ar prasmi pietiek? Droši vien ikviens no mums pazīst brīžus, kad ļoti labi zinām, kas būtu jāpasaka, un tomēr paklusējam. Ne jau tāpēc, ka nemācētu. Tādos brīžos pietrūkst tā, par ko runāja Aristotelis: pārliecības, ka tas ir pareizi, un mērķa, kura dēļ ir vērts riskēt. Prasme mums parāda, kā rīkoties. Tikums dod spēku to izdarīt.

Tikumam un prasmei ir vēl kas kopīgs: gan tikuma, gan prasmju veidošanā citu cilvēku klātbūtnei var būt milzīga nozīme. Mēs bieži iedomājamies drosmīgo kā vientuļu varoni, bet pētījumi rāda, ka citu uzvedība var būtiski ietekmēt mūsu gatavību rīkoties. 1968. gadā amerikāņu psihologi Džons Dārlijs un Bibs Latanē lika studentiem aizpildīt anketu istabā, kurā sāka plūst dūmi. Ja students bija viens, viņš septiņdesmit piecos gadījumos no simta piecēlās un ziņoja par dūmiem. Ja blakus sēdēja divi pētnieka palīgi, kuri pēc norādījuma mierīgi turpināja rakstīt, viņš piecēlās tikai desmit gadījumos no simta (Latané & Darley, 1968; Sanderson, 2020, 3. nod.). Katrs skatījās uz pārējiem un, iespējams, domāja: ja viņi ir mierīgi, laikam viss ir kārtībā. Šis pētījums parādīja, kā citu pasivitāte var ietekmēt bīstamības novērtēšanu un gatavību ziņot. Vai starp mums ir kāds, kurš kādreiz nav tā darījis?

Taču citu klātbūtne var mūs arī stiprināt. Amerikāņu psihologs Solomons Ašs rīkoja eksperimentu: dalībniekiem bija jāpasaka, kura no trim līnijām ir tikpat gara kā paraugs. Atbilde bija acīmredzama, bet visi pārējie istabā bija pētnieka palīgi, kas ar nodomu nosauca nepareizu līniju. Un daudzi dalībnieki piekrita grupai, lai gan redzēja, ka tā kļūdās. Viņiem bija vieglāk kļūdīties kopā ar visiem nekā vienam pašam skaļi pateikt taisnību. Taču, kā raksta Sandersone, nepiekrist grupai visvairāk palīdzēja tas, ka istabā bija vēl viens cilvēks, kurš arī nepiekrita (Asch, 1956; Sanderson, 2020, 10. nod.). Pietika ar vienu. Man tas atgādina: lai rīkotos, ne vienmēr vajag pūļa atbalstu. Reizēm ļoti daudz maina viens cilvēks, kurš palīdz nepiekrist vairākumam. Tieši tāpēc mēs, daugavietes, esam kopā - lai nevienai no mums nekad nebūtu jāpieceļas vienai.

Tātad grupa drosmi var gan apslāpēt, gan iedegt. Austriešu ārsts un psihoterapeits Alfrēds Adlers rakstīja: „Mums jāsaprot, ka drosme ir sociāla funkcija, jo tikai tas, kurš sevi uzskata par veseluma daļu, var būt drosmīgs“ (Adlers, kā citēts Yang u. c., 2010, Priekšvārds). Kišimi un Kogas grāmatā filozofs, atsaucoties uz Adleru, saka: „Gļēvums ir lipīgs. Un drosme arī ir lipīga“ (Adlers, kā citēts Kishimi & Koga, 2019, 6. nod.).

Kišimi un Kogas grāmatā filozofa tēls šo domu izsaka ar lāpas līdzību: „Pat ja nav neviena, kurš tevi saprot vai atbalsta, vispirms tev pašam jānes lāpa un jāparāda drosme un cieņa. Tava lāpa apgaismos tikai dažus metrus sev apkārt. Varbūt šķitīs, ka esi vienatnē uz tumša nakts ceļa. Bet gaisma, ko tu nes, sasniegs kāda acis simtiem metru tālu. Viņi tad zinās, ka tur ir cilvēks, gaisma, ceļš, ja vien dosies uz to pusi. Un ar laiku desmitiem un tad simtiem gaismu sapulcēsies tev apkārt“ (Kishimi & Koga, 2019, 6. nod.).

Arī Daugaviete ir bijusi šāda lāpa. Drīz pēc tās dibināšanas Latvijā radās vēl citas studenšu korporācijas, un daugavietes vairākām no tām palīdzēja spert pirmos soļus (Feldentāle, 2025). Daugavietes gaisma palīdzēja iedegties arī citām.

Šo lāpu daugavietes nesa arī svešumā. 1945. gada 6. novembrī - tieši dibināšanas dienā - bēgļu nometnē Eslingenā, Vācijā, sanāca desmit daugavietes. Bēgļu nometnē, svešā zemē. Desmit. Neviena nezināja, kas būs rīt, taču viņas turējās kopā, un 1953. gadā Daugaviete kā pirmā no studenšu korporācijām trimdā atsāka uzņemt jaunas daugavietes. Pirmais trimdā uzņemtais coets bija 37., nākamais pēc pēdējā, kas bija uzņemts brīvajā Latvijā (S!K! Daugaviete, b. g.-b). Šoruden mēs uzņēmām 183. coetu. Nepārtraukta gaismu virkne kopš 1921. gada - to nespēja apdzēst ne karš, ne trimda, ne okupācija.

Esam aplūkojuši divus savstarpēji saistītus skatījumus - drosmi kā tikumu un drosmīgai rīcībai nepieciešamās prasmes - un redzējuši, ka drosmi var mācīties. Tomēr, lai cik daudz mēs mācītos, dažas lietas paliek mūsu pašu ziņā. Pirmkārt, drosme vienmēr nozīmē risku. Drosmīgs var būt tikai tas, kuru var ievainot, un, kas grib būt drosmīgs, tam jāpieņem, ka var arī sāpēt.

Otrkārt, drosmei vajag labu mērķi, jo prasmi var izmantot arī ļaunam. Tāpēc Pīpers citē svēto Ambroziju, 4. gadsimta Milānas bīskapu: „Drosme bez taisnības ir ļaunuma svira“ (Ambrozijs, kā citēts Pieper, 1966, „Fortitude“, 2. nod.). Daugavietes dibinātājām mērķis bija skaidrs jau pirmajā sapulcē. Deviņpadsmit studentes vienojās „ar neizsīkstošu pacietību censties pēc visa, kas ir daiļš un cēls“ (Goldmane u. c., 1966, 14. lpp.). Šis mērķis ir ierakstīts arī mūsu devīzē „Par taisnību, daiļumu un visu cēlu!“ (Feldentāle, 2025). Tie ir tikai daži vārdi, bet tajos ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mums vispār vajag drosmi. Ne tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu. Bet tāpēc, lai pasaulē būtu vairāk taisnības un vairāk skaistā. Jau Sokrāts teica, ka drošsirdība ir kas skaists (Platons, 2007, 192c–d). Tāda drosme 1921. gada novembrī veda viņas uz 6. auditoriju. Un tā joprojām rāda ceļu arī mums.

Treškārt, drosmīgs cilvēks var šaubīties. Rollo Mejs to sauc par drosmes paradoksu: mēs darām no visas sirds, lai gan zinām, ka varam kļūdīties. Viņš raksta: „Apņemšanās ir visveselīgākā nevis tad, kad nav šaubu, bet tad, kad tā pastāv par spīti šaubām“ (May, 1975/1994, 1. nod.). Pārliecība, kas vairs nepieļauj nekādas šaubas, var pāraugt fanātismā.

Ar šaubām, bet apņēmīgi - tā daugavietes rīkojās 1989. gada rudenī, kad Rīgā domāja, vai atjaunot korporāciju. Par to rakstīts: „kaut arī vēl māc bailes. Gaisotne, lai arī ir ļoti daudzsološa un cerīga, tomēr vēl ir stipri nedroša. Par spīti tam tiek pieņemts lēmums - Daugavietei Latvijā jāatjaunojas“ (S!K! Daugaviete, b. g.-c). Viss bija jāsāk no nekā. Pirmās sanāksmes notika pie filistres Ērikas Leimanes. Un vapenis, ko Ida Leja bija glabājusi zem malkas, atgriezās pie savējām. Un daugavietes ārzemēs, kuras visus trimdas gadus bija uzturējušas dzīvu Daugavietes garu, tagad palīdzēja māsām Latvijā to celt no jauna. Tas ir mūsu devīzes „Pars pro toto!“ - Daugavietē to izprotam kā „Viena par visām!“ (S!K! Daugaviete, b. g.-e) - piepildījums: kad vienām bija grūti, citas nāca palīgā. Daugavietes Latvijā šaubījās, bet nebija vienas.

Tomēr arī esot kopā katrai no viņām bija jāizšķiras pašai. Un ceturtais, kas paliek mūsu pašu ziņā: citu nevar piespiest būt drosmīgam, to var tikai katrs pats (Šuvajevs, kā citēts Swedbank, b. g.). Ieradums mūs sagatavo, bet izvēli mūsu vietā neviens cits neizdarīs.

Un tomēr cits citam mēs varam palīdzēt ļoti daudz. Tas mūs atved atpakaļ pie jautājuma, ar kuru sākām: kā drosmē satiekas tikums un prasme, un kā to var attīstīt? Platona dialogs „Lahēts“ atbildi nesniedz, taču beidzas ar aicinājumu mācīties kopā (Platons, 2007, 201a–c). Manuprāt, tieši tur ir atbilde: drosmi nevar iedot, to var tikai mācīties - kopā ar citiem un sākot ar sevi.

Un varbūt nemaz nav jāizvēlas starp tikumu un prasmi. Pateikt neērtu patiesību, sākt grūtu sarunu, spert pirmo soli nezināmajā - to visu var vingrināt, un tā ir prasme. Man šķiet, ja šīs prasmes vingrinām apzināti un laba mērķa dēļ, tās var kļūt par noturīgu mūsu rakstura daļu.

Runas sākumā stāstīju par profesoru Maldoni, kurš trīs uztrauktas studentes sagaidīja ar smaidu un uzklausīja. Varbūt arī jūsu dzīvē ir bijis kāds, kas jums noticēja agrāk, nekā jūs paši sev, - skolotājs, kolēģis, draugs. Padomājiet uz brīdi par šo cilvēku.

Man tāda bija mūsu filistre, goda literārā maģistre, mana korporācijas audžumāte Skaidrīte Sirsone.

Un padomājiet arī par kādu, kam jūsu atbalsts noderētu šodien, - jaunu kolēģi, jaunāku daugavieti, savu bērnu. Varbūt tieši tā mēs cits citu darām drosmīgākus: ne ar lieliem vārdiem, bet ar mazām lietām. Kad pajautājam: „Ko tu pats gribētu darīt?“ - un tiešām gaidām atbildi. Kad pēc kļūdas palīdzam piecelties, nevis nosodām. Kad pasakām: „Es būšu blakus“ - un esam. Šodien šeit kopā ir gan pieredzējušas daugavietes, gan pavisam jaunas. Un ikviena no mums var būt tā, kas kādam atver durvis.

Katru dienu mums jāizvēlas: palikt vai doties, uzticēties vai sargāties, runāt vai klusēt, sākt vai atlikt. Šīs izvēles ir mazas, un bieži tās neviens nepamana. Gan lielie dzīves pagriezieni, gan mazās ikdienas izvēles veido to, kas mēs esam. Un tieši šajās mazajās izvēlēs ir vieta drosmei.

Lilija, Irma un Anna. Trīs studentes, kuras baidījās un tomēr aizgāja. Ja viņas šovakar ienāktu šajā zālē, ko viņas ieraudzītu? Desmitiem sieviešu, kuras cita citai ir noticējušas. Vairākas paaudzes, kas turējušās kopā, kad bija viegli, un vēl ciešāk, kad bija grūti. Viņas ieraudzītu, ka tas, kam toreiz ticēja tikai dažas, šodien ir mūsu visu kopīgā dzīve. Mēs esam viņu drosmes turpinājums.

Paskatieties apkārt. Šī zāle ir tas, par ko rakstīja Kišimi: desmitiem gaismu, kas sapulcējušās ap vienu lāpu, kuru 1921. gadā iededza deviņpadsmit studentes. Lai mums pietiek drosmes nest šo lāpu tālāk un palīdzēt iedegties vēl daudzām jaunām gaismām!

Vivat, crescat, floreat Daugaviete in aeternum!

Izmantotā literatūra

Aristotelis. (1985). Nikomaha ētika (I. Ķemere, tulk.). Zvaigzne. (Oriģināldarbs radīts 4. gs. p. m. ē.)

Asch, S. E. (1956). Studies of independence and conformity: I. A minority of one against a unanimous majority. Psychological Monographs: General and Applied, 70(9), 1–70. https://doi.org/10.1037/h0093718

Brown, B. (2018). Dare to lead: Brave work. Tough conversations. Whole hearts. Random House.

Feldentāle, E. (2025, 10. oktobris). Studenšu korporācija “Daugaviete”. Nacionālā enciklopēdija. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://enciklopedija.lv/skirklis/99367

Goldmane, V., Bernsone, T., & Dūne, E. (Red.). (1966). Daugaviete 40 gados: 1921–1961, 6. nov. Daugavietes konvents.

Kishimi, I., & Koga, F. (2019). The courage to be happy: Discover the power of positive psychology and choose happiness every day. Atria Books.

Lamb, L. M., Bigler, R. S., Liben, L. S., & Green, V. A. (2009). Teaching children to confront peers’ sexist remarks: Implications for theories of gender development and educational practice. Sex Roles, 61(5–6), 361–382. https://doi.org/10.1007/s11199-009-9634-4

Latané, B., & Darley, J. M. (1968). Group inhibition of bystander intervention in emergencies. Journal of Personality and Social Psychology, 10(3), 215–221. https://doi.org/10.1037/h0026570

May, R. (1994). The courage to create. W. W. Norton. (Oriģināldarbs publicēts 1975)

Pieper, J. (1966). The four cardinal virtues: Prudence, justice, fortitude, temperance. University of Notre Dame Press.

Platons. (2007). Dialogi: Ions. Lahēts. Eutidēms (Ā. Feldhūns, tulk.). Zinātne. (Oriģināldarbi radīti 4. gs. p. m. ē.)

Sanderson, C. A. (2020). The bystander effect: The psychology of courage and inaction. William Collins.

Sartre, J.-P. (1989). Existentialism is a humanism (P. Mairet, tulk.). No W. Kaufmann (Red.), Existentialism from Dostoyevsky to Sartre. Meridian. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://www.marxists.org/reference/archive/sartre/works/exist/sartre.htm (Oriģināldarbs publicēts 1946)

Sirsone, S. (b. g.). [Atmiņas par Daugavieti] [Nepublicēts manuskripts].

S!K! Daugaviete. (b. g.-a). Daugaviete Latvijā līdz 1941. gadam. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://daugaviete.lv/vesture/lidz-1941/

S!K! Daugaviete. (b. g.-b). Daugaviete trimdā. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://daugaviete.lv/vesture/trimda/

S!K! Daugaviete. (b. g.-c). Daugavietes darbības atjaunošana Latvijā. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://daugaviete.lv/vesture/atjaunosana/

S!K! Daugaviete. (b. g.-d). Daugavietes dibināšana. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://daugaviete.lv/vesture/dibinasana/

S!K! Daugaviete. (b. g.-e). Simbolika. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://daugaviete.lv/simbolika/

Swedbank. (b. g.). Filosofija pilsētā: Drosme. Čiekurkalns. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://blog.swedbank.lv/atputa/h2e-drosme-8939

Tēzaurs. (b. g.). Drosme. Tēzaurs.lv. Skatīts 2026. gada 5. novembrī, https://tezaurs.lv/drosme

Tillich, P. (1952). The courage to be. Yale University Press.

Walton, D. N. (1986). Courage: A philosophical investigation. University of California Press.

Yang, J., Milliren, A., & Blagen, M. (2010). The psychology of courage: An Adlerian handbook for healthy social living. Routledge. https://doi.org/10.4324/9780203893517

Piezīme. Citātus no angļu valodas latviski tulkojusi runas autore. Senajiem darbiem tekstā norādīts tulkojuma izdošanas gads un Stefana numerācija (Platonam) vai lappuse (Aristotelim). E-grāmatām bez lappušu numuriem norādīta nodaļa vai sadaļa.